Starptautiskie principi par cilvēktiesību piemērošanu saziņas uzraudzībā

Galīgā redakcija, 2013. gada 10. jūlijs

Attīstoties tehnoloģijām, kas atvieglo saziņas uzraudzību Valstīs, Valstis nenodrošina ar saziņas uzraudzību saistīto tiesību aktu un noteikumu atbilstību starptautiskajām cilvēktiesībām, kā arī nepietiekami aizsargā tiesības uz privātumu un vārda brīvību. Šajā dokumentā ir mēģināts izskaidrot, kā starptautiskās cilvēktiesības attiecas uz pašreizējo digitālo vidi, jo īpaši saistībā ar saziņas uzraudzības tehnoloģiju un metožu skaita palielināšanos un izmaiņām tajās. Pilsoniskās sabiedrības grupas, nozaru pārstāvji, Valstis un citas puses var izmantot šos principus, lai izvērtētu, vai pašreizējie vai piedāvātie uzraudzības tiesību akti un prakse ir saskaņā ar cilvēktiesībām.

Šie principi ir izstrādāti, sazinoties visā pasaulē ar pilsoniskās sabiedrības grupām, nozaru un starptautiskajiem speciālistiem saziņas uzraudzības tiesību, politikas un tehnoloģiju jomā.

Preambula

Tiesības uz privātumu ir cilvēka pamattiesības un ir galvenās tiesības, kas nepieciešamas demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanai. Tās ir būtiskas cilvēka cieņai un pastiprina citas tiesības, piemēram, vārda brīvību, tiesības uz informāciju un biedrošanās brīvību, un tās ir atzītas starptautiskajās cilvēktiesībās.[1] Darbības, ar kurām tiek ierobežotas tiesības uz privātumu, tostarp saziņas uzraudzība, ir attaisnojamas tikai tad, ja tās ir paredzētas tiesību aktos, ja tās ir jāveic, lai sasniegtu likumīgu mērķi un ja tās ir proporcionālas noteiktajam mērķim.[2]

Pirms internets kļuva plaši pieejams sabiedrībai, precīzi atrunāti juridiski principi un loģistikas pasākumi attiecībā uz saziņas uzraudzību ierobežoja saziņas uzraudzību Valsts līmenī. Pēdējos gadu desmitos loģistikas šķēršļi attiecībā uz uzraudzību ir mazinājušies un juridisko principu piemērošana jaunu tehnoloģiju kontekstā ir kļuvusi neskaidra. Digitālās saziņas satura un saziņas informācijas jeb saziņas metadatu (informācijas par fiziskas personas saziņu vai elektronisko ierīču lietojumu) straujā attīstība, aizvien sarūkošās milzīgu datu apjomu glabāšanas un datizraces izmaksas, kā arī personiska satura nodrošināšana, izmantojot trešo pušu pakalpojumu sniedzējus, ļauj uzraudzību no Valsts puses veikt vēl nepieredzētā apmērā.[3] Tai pat laikā esošo cilvēktiesību formulējums netiek uzturēts tik augstā līmenī kā mūsdienīgās un mainīgās Valstij pieejamās saziņas uzraudzības iespējas, Valsts spējas apkopot un sakārtot informāciju, kas iegūta, izmantojot dažādas uzraudzības metodes, un metodes, kā piekļūt īpaši sensitīvai informācijai.

Dramatiski aktivizējas Valstu centieni piekļūt saziņas saturam un saziņas metadatiem bez atbilstošas kontroles.[4] Kad ir piekļūts saziņas metadatiem un tie ir izanalizēti, var izveidot fiziskas personas dzīves profilu, kurā var tikt ietverta informācija par slimībām, politiskiem un reliģiskiem uzskatiem, sociālajiem sakariem, darbībām un interesēm, atklājot vismaz tik daudz informācijas, cik var atrast saziņas saturā.[5] Neraugoties uz augsto potenciālu iejaukties personas privātajā dzīvē, kā arī politisko un citu biedrību atturošo ietekmi, tiesību aktos un politikas instrumentos saziņas metadatiem tiek piešķirts zemāks aizsardzības līmenis un nav noteikti pietiekami ierobežojumi attiecībā uz to, kā šos datus pēc tam var izmantot iestādēs, tostarp, kā tie tiek iegūti, izplatīti un saglabāti.

Lai Valstis patiešām izpildītu starptautisko cilvēktiesību saistības attiecībā uz saziņas uzraudzību, tām ir jāievēro tālāk norādītie principi. Šie principi attiecas uz Valsts pilsoņu uzraudzību, kas tiek veikta Valsts teritorijā, kā arī uz Valsts veiktu citu personu uzraudzību ārpus tās teritorijas. Šie principi tiek attiecināti neatkarīgi no uzraudzības mērķa (tiesību aktu īstenošana, valsts drošība vai citi regulatīvi nolūki). Tie attiecas arī uz Valsts pienākumu cienīt un pildīt fizisku personu tiesības, kā arī uz pienākumu aizsargāt fiziskas personas pret tiesību pārkāpumiem, ko veic nevalstiski dalībnieki, tostarp juridiskas personas.[6] Privātajam sektoram ir tāda pati atbildība attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši ņemot vērā tā lielo lomu tehnoloģiju veidošanā, izstrādē un izplatīšanā, saziņas veicināšanā un nodrošināšanā un, ja nepieciešams, sadarbībā ar Valsti uzraudzības pasākumos. Tomēr pienākums ievērot šos principus ir tikai Valstij.

Mainīgās tehnoloģijas un definīcijas

Mūsdienu vidē “saziņas uzraudzība” ir tādas informācijas pārraudzība, pārtveršana, apkopošana, analīze, izmantošana, saglabāšana un aizturēšana, kas iekļauj vai atspoguļo personas saziņu pagātnē, tagadnē vai nākotnē, ir par šādu saziņu vai izriet no tās, kā arī tā ir iejaukšanās šādas informācijas plūsmā vai piekļuve tai. “Saziņa” ir darbības, mijiedarbošanās un informācijas nodošana, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, piemēram, saziņas saturs, saziņas pušu identitāte, atrašanās vietas izsekošanas informācija, tostarp IP adreses, saziņas laiks un ilgums, kā arī dati par saziņai izmantoto aprīkojumu.

Parasti saziņas uzraudzības iejaukšanās pakāpe ir vērtēta, pamatojoties uz mākslīgi veidotām un formālām kategorijām. Esošajās juridiskajās sistēmās tiek nošķirti jēdzieni “satura” un “ārpus satura”, “abonenta informācija” un “metadati,” glabātie dati un pārsūtīšanas dati, mājās glabāti dati un trešās puses pakalpojumu sniedzēja rīcībā esoši dati [7] Tomēr šie atšķirīgie jēdzieni vairs nav piemērojami saziņas uzraudzības iejaukšanās pakāpes noteikšanai attiecībā uz fizisku personu privāto dzīvi un sakariem. Lai gan jau sen ir nolemts, ka saziņas saturs ir ievērojami jāaizsargā ar likumu, jo tajā var atklāt sensitīvu informāciju, pašlaik ir skaidrs, ka citā no saziņas izrietošā informācijā — metadatos un citos ārpus satura esošos datos — var atklāt pat vairāk informācijas par fizisku personu nekā pašā saturā, tādēļ šādai informācijai ir nepieciešama līdzvērtīga aizsardzība. Šodien jebkura veida informācija, analizējot katru atsevišķi vai visus veidus kopā, var atklāt personas identitāti, rīcību, sociālos sakarus, informāciju par fizisko stāvokli vai slimībām, rasi, ādas krāsu, seksuālo orientāciju, nacionālo izcelsmi vai uzskatiem, kā arī var ļaut izsekot vienas personas vai visu noteiktā vietā esošu personu atrašanās vietu, pārvietošanos un darbības noteiktā laika periodā,[8] tostarp publisku demonstrāciju vai citu politisku notikumu laikā. Tādēļ visa informācija, kurā ir iekļauta un tiek atspoguļota personas saziņa, kura izriet no personas saziņas vai ir par personas saziņu, kura nav uzreiz pieejama un kurai nevar viegli piekļūt plašāka sabiedrība, ir jāuzskata par “aizsargātu informāciju”, un tā ir attiecīgi jāaizsargā ar likumu augstākajā līmenī.

Izvērtējot Valsts veiktās saziņas uzraudzības iejaukšanās pakāpi, ir jāņem vērā gan aizsargātās informācijas izpaušanas potenciālais risks uzraudzības laikā, gan nolūks, kādā Valstij ir nepieciešams iegūt informāciju. Ar saziņas uzraudzību, kas, visticamāk, novedīs pie aizsargātas informācijas atklāšanas, kuras dēļ pret personu var tikt vērsta izmeklēšana, diskriminācija vai var tikt pārkāptas viņas cilvēktiesības, tiks nopietni pārkāptas fiziskas personas tiesības uz privātumu, kā arī tiks mazinātas iespējas izmantot citas pamattiesības, tostarp tiesības uz vārda brīvību, biedrošanās brīvību un politisko līdzdalību. Lai varētu izmantot šīs tiesības, cilvēkiem ir jābūt iespējai brīvi sazināties bez valdības uzraudzības biedējošās ietekmes. Tādēļ katrā konkrētā gadījumā būs jānosaka meklētās informācijas raksturs un potenciālais lietojums.

Pieņemot jaunu saziņas uzraudzības metodi vai paplašinot esošās metodes darbības jomu, pirms informācijas meklēšanas Valstij ir jānoskaidro, vai iegūstamā informācija atbilst jēdzienam “aizsargāta informācija”, un jāiesniedz šī metode pārbaudei tiesā vai citā demokrātijas uzraudzības mehānismā. Apsverot, vai informācija, kas iegūta, izmantojot saziņas uzraudzību, atbilst līmenim “aizsargāta informācija”, ir jāņem vērā uzraudzības veids, darbības joma un ilgums. Pārraudzībai esot sistemātiskai vai arvien vairāk izplatoties, var tikt atklāta privāta informācija tādā apjomā, kas ievērojami pārsniedz tās sastāvdaļas, un tā var veicināt neaizsargātas informācijas uzraudzību līdz tādai iejaukšanās pakāpei, pret kuru ir nepieciešama stingra aizsardzība.[9]

Lai noteiktu, vai Valsts var veikt saziņas uzraudzību, iegūstot aizsargātu informāciju, ir jāievēro tālāk norādītie principi.

Principi

Likumība: Jebkuram ierobežojumam saistībā ar tiesībām uz privātumu ir jābūt noteiktam tiesību aktos. Valsts nedrīkst pieņemt vai īstenot pasākumus, kas iejaucas tiesībās uz privātumu, ja nav publiski pieejamu tiesību aktu, kas atbilstu tādam skaidrības un precizitātes standartam, ar kuru pietiek, lai nodrošinātu, ka fiziskām personām tiek iepriekš paziņots par šādu pasākumu veikšanu un ka tās var to paredzēt. Ņemot vērā straujās tehnoloģiju izmaiņas, tiesību akti, ar kuriem tiek ierobežotas tiesības uz privātumu, ir periodiski jāpārskata, izmantojot likumdošanas vai regulatīvo procesu ar sabiedrības līdzdalību.

Likumīgs mērķis: Tiesību aktos ir jābūt atļautai tikai tādai saziņas uzraudzībai no norādīto Valsts iestāžu puses, kuras likumīgais mērķis atbilst dominējošām svarīgām juridiskām interesēm, kas ir nepieciešamas demokrātiskā sabiedrībā. Nevienu pasākumu nedrīkst veikt veidā, kas diskriminē, pamatojoties uz rasi, ādas krāsu, dzimumu, valodu, reliģiju, politiskiem vai citiem uzskatiem, nacionālo vai sociālo izcelsmi, īpašumu, dzimšanas statusu vai citu statusu.

Nepieciešamība: Tiesību aktos, kuros ir atļauta Valsts veikta saziņas uzraudzība, uzraudzībai ir jābūt ierobežotai līdz tādam apmēram, kāds ir noteikti un pierādāmi nepieciešams likumīga mērķa sasniegšanai. Sakaru uzraudzība ir jāveic tikai tad, ja tas ir vienīgais veids, kā sasniegt likumīgu mērķi, vai, esot vairākiem veidiem, ar to mazākā mērā tiktu pārkāptas cilvēktiesības. Atbildību par šī pamatojuma noteikšanu tiesas un likumdošanas procesos uzņemas Valsts.

Atbilstība: Jebkuram tiesību aktos atļautajam saziņas uzraudzības gadījumam ir jābūt piemērotam noteiktā likumīgā mērķa sasniegšanai.

Proporcionalitāte: Saziņas uzraudzība ir jāuzskata par darbību ar īpaši augstu iejaukšanās pakāpi, ar kuru tiek traucētas tiesības uz privātumu, kā arī uzskatu un vārda brīvība, tādējādi apdraudot demokrātiskas sabiedrības pamatu pastāvēšanu. Lēmumi par saziņas uzraudzību ir jāpieņem, izvērtējot iegūstamo labumu attiecībā pret kaitējumu, kas tiktu nodarīts saistībā ar fiziskas personas tiesībām un citām interesēm. Šo lēmumu pieņemšanā ir jāņem vērā arī informācijas sensitivitāte un tiesību uz privātumu pārkāpuma smaguma pakāpe.

Konkrēti ar šo tiek pieprasīts: ja Valsts mēģina piekļūt tādai aizsargātai informācijai, kas ir iegūta, kriminālizmeklēšanas laikā veicot saziņas uzraudzību, vai mēģina to izmantot, Valstij ir jāpierāda kompetentai, neatkarīgai un objektīvai tiesu iestādei, ka:

  1. pastāv augsta ticamības pakāpe, ka ir veikts vai tiks veikts smags noziegums;
  2. šāda nozieguma pierādījumi tiktu iegūti, piekļūstot meklētajai aizsargātajai informācijai;
  3. citas pieejamās izmeklēšanas metodes ar mazāku iejaukšanās pakāpi jau ir izmantotas;
  4. informācija tiks iegūta tikai tik lielā apmērā, cik tā pamatoti attiecas uz veikto noziegumu, un jebkura ievāktā liekā informācija tiks nekavējoties iznīcināta vai atgriezta attiecīgajai personai
  5. informācijai piekļūst tikai norādītā iestāde, un informācija tiek izmantota tikai atļautajā nolūkā.

Ja Valsts vēlas piekļūt aizsargātai informācijai, izmantojot saziņas uzraudzību, tādā nolūkā, kura dēļ persona netiks pakļauta krimināllietas ierosināšanas, izmeklēšanas, diskriminācijas vai cilvēktiesību pārkāpuma riskam, Valstij ir jāpierāda neatkarīgai, objektīvai un kompetentai iestādei, ka:

  1. ir apsvērtas citas pieejamās izmeklēšanas metodes ar mazāku iejaukšanās pakāpi;
  2. informācija tiks iegūta tikai tik lielā apmērā, cik tā pamatoti attiecas uz tās iegūšanas mērķi, un jebkura ievāktā liekā informācija tiks nekavējoties iznīcināta vai atgriezta ietekmētajai fiziskajai personai;
  3. informācijai piekļūst tikai norādītā iestāde, un informācija tiek izmantota tikai atļautajā nolūkā.

Kompetenta tiesu iestāde: Ar saziņas uzraudzību saistīti lēmumi ir jāpieņem kompetentai, objektīvai un neatkarīgai tiesu iestādei. Iestādei ir jābūt:

  1. neatkarīgai no iestādēm, kas veic saziņas uzraudzību;
  2. lietpratīgai jautājumos, kas ir saistīti ar saziņas uzraudzības un izmantoto tehnoloģiju likumību un cilvēktiesībām, kā arī kompetentai pieņemt tiesas lēmumus par šiem jautājumiem
  3. nodrošinātai ar atbilstošiem resursiem uzticēto funkciju veikšanai.

Pienācīgs process: Pienācīgā procesā tiek pieprasīts, lai Valstis ievērotu un garantētu fiziskas personas cilvēktiesības, nodrošinot, ka likumīgās procedūras, ar kurām tiek noteikta jebkāda iejaukšanās cilvēktiesībās, ir atbilstoši norādītas tiesību aktos, tiek veiktas konsekventi un ir pieejamas plašākai sabiedrībai. Precīzāk — kad tiek pieņemts lēmums par cilvēktiesībām, ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un saprātīgā laika periodā veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā,[10] izņemot ārkārtas gadījumus, kad pastāv nenovēršams cilvēka dzīvības apdraudējums. Šādos gadījumos saprātīgā laika posmā ir jāiegūst atļauja ar atpakaļejošu spēku. Pierādījumu pazušanas vai iznīcināšanas risks vien nekad netiks uzskatīts par pietiekamu attaisnojumu atļaujai ar atpakaļejošu spēku.

Lietotāju informēšana: Fiziskām personām ir jābūt savlaicīgi un pietiekamā apmērā informētām par lēmumu atļaut saziņas uzraudzību, lai tās varētu pārsūdzēt lēmumu, un viņām ir jābūt piekļuvei materiāliem, kas iesniegti, lai pamatotu atļaujas pieteikumu. Šādas informēšanas atlikšana ir attaisnojama tikai šādos apstākļos:

  1. informēšana nopietni apdraudētu nolūka izpildi, kādā ir atļauta uzraudzība, vai pastāv nenovēršams cilvēka dzīvības apdraudējums; vai
  2. atļauju atlikt informēšanu piešķir kompetentā tiesu iestāde vienlaikus ar uzraudzības atļauju; un
  3. ietekmētā fiziskā persona tiek informēta, tiklīdz risks ir novērsts vai saprātīgā laika periodā atkarībā no tā, kurš no šiem faktoriem iestājas ātrāk, un jebkurā gadījumā laikā, kad ir pabeigta saziņas uzraudzība. Pienākums informēt attiecas uz Valsti. Ja Valsts neinformē attiecīgās personas, saziņas pakalpojumu sniedzēji var brīvprātīgi vai pēc pieprasījuma informēt fiziskas personas par saziņas uzraudzību.

Pārredzamība: Saziņas uzraudzības metožu un pilnvaru lietojumam un darbības jomai Valstīs ir jābūt pārredzamai. Valstīm ir jāpublicē vismaz apkopota informācija par apstiprināto un noraidīto pieprasījumu skaitu, pieprasījumu sadalījums pēc pakalpojumu sniedzēja un pēc izmeklēšanas veida un nolūka. Valstīm ir jānodrošina fiziskām personām pietiekama informācija, lai viņas pilnībā izprastu to tiesību aktu darbības jomu, raksturu un piemērošanu, ar kuriem tiek atļauta saziņas uzraudzība. Valstīm ir jānodrošina, lai pakalpojumu sniedzēji publicētu informāciju par procedūrām, kas tiem ir jāievēro saistībā ar sakaru uzraudzību no Valsts puses, ievērotu šīs procedūras un publicētu datus par sakaru uzraudzību no Valsts puses.

Publiskā pārraudzība: Valstīm ir jāizveido neatkarīgi pārraudzības mehānismi, lai nodrošinātu saziņas uzraudzības pārredzamību un uzskaitāmību.[11] Pārraudzības mehānismiem ir jābūt atļaujai piekļūt visai potenciāli saistošajai informācijai par Valsts darbībām, tostarp, ja nepieciešams, piekļūt slepenai vai klasificētai informācijai, novērtēt, vai Valsts likumīgi izmanto tās likumīgās iespējas, novērtēt, vai Valsts ir pārredzami un precīzi publicējusi informāciju par saziņas uzraudzības metožu un pilnvaru izmantošanu un darbības jomu, kā arī publicēt periodiskus pārskatus un citu informāciju par saziņas uzraudzību. Papildus jebkurai citai pārraudzībai, kas tiek nodrošināta citā valdības atzarā, ir jāizveido neatkarīgi uzraudzības mehānismi.

Saziņas un sistēmu integritāte: Lai nodrošinātu saziņas sistēmu integritāti, drošību un privātumu un atzīstot, ka, apdraudot drošību Valsts interesēs, gandrīz vienmēr tiek apdraudēta drošība vispārīgākā līmenī, Valstīm nav jāpiespiež pakalpojumu sniedzējiem, aparatūras vai programmatūras piegādātājiem savās sistēmās izstrādāt iespēju veikt uzraudzību vai novērošanu, kā arī apkopot vai glabāt konkrētu informāciju tieši Valsts veiktas uzraudzības vajadzībām. No pakalpojumu sniedzējiem nekad nedrīkst pieprasīt datu aizturēšanu vai apkopošanu a priori . Fiziskām personām ir tiesības izteikties anonīmi, tādēļ Valstīm ir jāatturas pieprasīt lietotāju identificēšana kā pakalpojumu sniegšanas priekšnosacījums.[12]

Drošības pasākumi saistībā ar starptautisko sadarbību: Reaģējot uz pārmaiņām informācijas plūsmās, saziņas tehnoloģijās un pakalpojumos, Valstīm var būt nepieciešama palīdzība no ārvalstu pakalpojumu sniedzēja. Tādēļ savstarpējās juridiskās palīdzības līgumos (SJPL) un citos Valstīs spēkā esošajos līgumos ir jānodrošina, lai gadījumos, kad vairāku Valstu tiesību akti var attiekties uz saziņas uzraudzību, tiktu piemērots tas pieejamais standarts, kuram ir augstāks fizisku personu aizsardzības līmenis. Ja Valstīm ir nepieciešama palīdzība tiesībaizsardzības nolūkos, ir jāpiemēro dubultās sodāmības princips. Valstis nedrīkst izmantot ar aizsargātu informāciju saistītus savstarpējās juridiskās palīdzības procesus, lai apietu vietējos juridiskos ierobežojumus attiecībā uz saziņas uzraudzību. Savstarpējās juridiskās palīdzības procesiem un citiem līgumiem ir jābūt skaidri dokumentētiem un publiski pieejamiem, un tajos ir jābūt garantētai lietas taisnīgai izskatīšanai.

Drošības pasākumi pret neatļautu piekļuvi: Valstīm ir jāpieņem tiesību akti, kuros paredzēts kriminālsods par nelikumīgu saziņas uzraudzību, ko veic Valsts vai privātas ieinteresētās puses. Tiesību aktos ir jāparedz pietiekami un ievērojami civilie sodi un kriminālsodi, ziņotāju aizsardzība un ietekmēto fizisko personu regresa prasību iesniegšanas ceļi. Tiesību aktos ir jāparedz, ka jebkura informācija, kura iegūta veidā, kas neatbilst šiem principiem, nav pieņemama kā pierādījums nevienā procesā tāpat kā jebkurš pierādījums, kas no šādas informācijas izriet. Valstīm ir arī jāpieņem tiesību akti, kuros noteikts, ka pēc tam, kad saziņas uzraudzības rezultātā iegūtais materiāls ir izmantots nolūkā, kādā tas tika iegūts, materiāls ir jāiznīcina vai jāatgriež attiecīgajai fiziskajai personai.

Parakstītāji

[[signatories]]


[1]Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. pants, ANO konvencijas par migrējošiem darba ņēmējiem 14. pants, ANO konvencijas par bērna tiesībām 16. pants, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pants; reģionālas konvencijas, tostarp Āfrikas hartas par bērna tiesībām un labklājību 10. pants, Amerikas cilvēktiesību konvencijas 11. pants, Āfrikas Savienības vārda brīvības principu 4. pants, Amerikas deklarācijas par cilvēka tiesībām un pienākumiem 5. pants, Arābu cilvēktiesību hartas 21. pants un Eiropas cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas 8. pants; Johanesburgas principi attiecībā uz nacionālo drošību, vārda brīvību un piekļuvi informācijai, Kemdenas vārda brīvības un vienlīdzības principi.

[2]Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 29. pants; Vispārīga piezīme Nr. 27, ko pieņēmusi Cilvēktiesību komiteja saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 40. panta 4. punktu, CCPR/C/21/Rev.1/Add.9, 1999. gada 2. novembrī; skatīt arī: Martins Šeinins (Martin Scheinin) “Report of the Special Rapporteur on the promotion and protection of human rights and fundamental freedoms while countering terrorism” (“Īpašā referenta ziņojums par cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšanu un aizsardzību cīņā pret terorismu”), 2009, A/HRC/17/34.

[3]Saziņas metadatos var būt iekļauta informācija par lietotāja identitāti (informācija par abonentu un ierīci), mijiedarbībām (saziņas izcelsmi un galamērķi, jo īpaši datos par apmeklētajām vietnēm, lasītajām grāmatām un citiem materiāliem, personām, ar kurām veikta saziņa, draugiem, ģimenes locekļiem, paziņām, meklēšanas vaicājumiem un izmantotajiem resursiem) un atrašanās vietu (vietu un laiku, attālumu no citiem). Īsāk sakot, ar metadatiem tiek nodrošināta piekļuve datiem par gandrīz jebkuru lietotāja darbību mūsdienu dzīvē, viņa garastāvokli, interesēm, nodomiem un dziļākajām domām.

[4]Piemēram, Lielbritānijā pašlaik ir aptuveni 500 000 saziņas metadatu pieprasījumu gadā, kuri tiek apstrādāti, tiesību aizsardzības iestādēm esot iespējai pašām sev piešķirt atļaujas piekļūt pakalpojumu sniedzēju rīcībā esošai informācijai. Tikmēr saskaņā ar Google pārredzamības atskaišu datiem lietotāju datu pieprasījumu skaits no ASV ir audzis no 8888 pieprasījumiem 2010. gadā līdz 12 271 pieprasījumiem 2011. gadā. 2011. un 2012. gadā Korejā katru gadu bija aptuveni 6 miljoni abonentu/publicētāju informācijas pieprasījumu un aptuveni 30 miljoni citu veidu saziņas metadatu pieprasījumu, no kuriem gandrīz visi tika apstiprināti un izpildīti. Dati par 2012. gadu ir pieejami šeit: http://www.kcc.go.kr/user.do?mode=view&page=A02060400&dc=K02060400&boardId=1030&cp=1&boardSeq=35586

[5]Skatīt kā piemērus: atsauksme par Sendija Petlenda (Sandy Petland) darbu “Reality Mining” (“Realitātes ieguve”), 2008, uzņēmuma “MIT Technology Review” vietnē http://www2.technologyreview.com/article/409598/tr10-reality-mining/ Alberto Eskudero-Paskvāls (Alberto Escudero-Pascual) un Guss Hoseins (Gus Hosein) “Questioning lawful access to traffic data” (“Likumīgas piekļuves datplūsmas datiem izskatīšana”, Datoriekārtu asociācijas (ACM) paziņojumi, 47. sējums, 3. laidiens, 2004. gada marts, 77.–82. lpp.

[6]ANO īpašā referenta tiesību uz uzskatu un vārda brīvību veicināšanas un aizsargāšanas jautājumos Franka La Rū (Frank La Rue) 2011. gada 16. maija ziņojums, pieejams šeit: http://www2.ohchr.org/english/bodies/hrcouncil/docs/17session/a.hrc.17.2...

[7]“Cilvēki atklāj saviem mobilo sakaru operatoriem tālruņa numurus, uz kuriem viņi zvana vai sūta īsziņas, interneta pakalpojumu sniedzējiem — apmeklētos vietrāžus URL un e-pasta adreses, kuras izmanto saziņai, un tiešsaistes mazumtirgotājiem — informāciju par iegādātajām grāmatām, pārtikas produktiem un medikamentiem. Es neuzskatu, ka uz visu informāciju, kas ir brīvprātīgi atklāta kādam sabiedrības loceklim ierobežotos nolūkos, šī iemesla dēļ neattiektos tiesības uz Ceturtajā grozījumā paredzēto aizsardzību.” Amerikas Savienotās Valstis pret Džounsu (Jones), 565 U.S. ___, 132 S. Ct. 945, 957 (2012) (tiesnese Sotomeijora (Sotomayor) piekrīt).

[8]“Personas pārvietošanās novērošana īstermiņā publiskās ielās atbilst izpratnei par privātumu”, taču “GPS novērošanas izmantošana ilgtermiņā lielākās pārkāpumu daļas izmeklēšanā aizskar izpratni par privātumu.” Amerikas Savienotās Valstis pret Džounsu (Jones), 565 U.S.,
132 S. Ct. 945, 964 (2012) (tiesnesis Alito piekrīt).

[9]“Izmantojot ilgstošu uzraudzību, tiek atklāti tādi informācijas veidi, kurus nevar atklāt, izmantojot uzraudzību īstermiņā, piemēram, kādas darbības persona veic atkārtoti, kādas darbības neveic un kādas darbības veic kopā. Ar katru šīs informācijas veidu var atklāt vairāk datu par personu nekā ar atsevišķi skatītu apmeklējumu. Atkārtoti baznīcas, sporta zāles, bāra vai totalizatora apmeklējumi atklāj informāciju, ko neatklātu neviens vienreizējs apmeklējums. Tikpat daudz informācijas atklāj fakts, ka persona mēneša laikā nav apmeklējusi nevienu no šīm vietām. Izmantojot personas pārvietošanās secības datus, var atklāt vēl vairāk. No viena ginekologa apmeklējuma par sievieti var uzzināt maz, taču, zinot, ka pēc dažām nedēļām viņa apmeklē bērnu preču veikalu, paveras cita aina.* Persona, kas zina par visām citas personas gaitām, var izsecināt, vai attiecīgā persona iet uz baznīcu katru nedēļu, bieži lieto alkoholu, regulāri apmeklē sporta zāli, nav uzticīga dzīvesbiedram, ir ambulators pacients un lieto medikamentus, ir saistīta ar konkrētām personām vai politiskām grupām, — turklāt var izsecināt nevis tikai vienu šādu faktu par personu, bet visus šādus faktus." ASV pret Meinardu (Maynard) , 615 F.3d 544 (U.S., D.C. Circ., C.A.) p. 562; ASV pret Džounsu (Jones), 565 U.S. __, (2012), tiesnesis Alito piekrīt. “Turklāt publiski pieejama informācija var ietilpt privātās dzīves sfērā, ja tā tiek sistemātiski apkopota un glabāta lietās, kas ir iestāžu rīcībā. Jo īpaši tas attiecas uz informāciju par personas tālu pagātni. Tiesa uzskata, ka šāda informācija, ja tā tiek sistemātiski apkopota un glabāta lietā, kas ir Valsts iestāžu rīcībā, ietilpst “privātās dzīves” sfērā atbilstoši Konvencijas 8. panta 1. punktam.” (Rotaru pret Rumāniju, [2000] ECHR 28341/95, 43.–44. punkts).

[10]Termins “pienācīgs process” var tikt savstarpēji aizvietots ar terminiem “lietas taisnīga izskatīšana” un “taisnīguma princips” un ir skaidri formulēts Eiropas cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punktā, kā arī Amerikas cilvēktiesību konvencijas 8. pantā.

[11]Lielbritānijas Komisārs sakaru pārtveršanas jautājumos ir piemērs šādam neatkarīgam pārraudzības mehānismam. Šis komisārs publicē ziņojumu ar noteiktiem apkopotiem datiem, taču nesniedz pietiekamus datus, lai varētu kontrolēt pieprasījumu veidus, katra piekļuves pieprasījuma apjomu, pieprasījumu nolūkus un pieprasījumiem veikto kontroli. Skatiet vietni http://www.iocco-uk.info/sections.asp?sectionID=2&type=top.

[12]Īpašā referenta tiesību uz uzskatu un vārda brīvību veicināšanas un aizsargāšanas jautājumos Franka La Rū (Frank La Rue) 2011. gada 16. maija ziņojums, A/HRC/17/27, 84. punkts.